BALTĀ SPIEĶA VĒSTURES LAPPUSES

Baltais spieķis ir ne tikai palīglīdzeklis, kas neredzīgam cilvēkam dod  iespēju būt neatkarīgākam un patstāvīgākam. Spieķis ir arī uzdrīkstēšanās, varēšanas un panākumu gūšanas simbols.

Lai atgādinātu spieķa nozīmi neatkarības un patstāvības veicināšanā, katra gada 15. oktobrī daudzās pasaules valstīs tiek atzīmēta Baltā spieķa dienu. Bet tā tas nav bijis vienmēr. Tikai pagājušajā gadsimtā sabiedrība spēja novērtēt baltā spieķa misiju.

Jau kopš seniem laikiem neredzīgie cilvēki izmantoja palīglīdzekļus drošākai ceļošanai - nūjas, spieķus un zižļus. Par Bībeles laiku saglabājušās rakstiskās liecības vēsta, ka neredzīgie cilvēki, ceļojot vienatnē, lietoja aitu gana zizli. Palīglīdzeklis bija vajadzīgs, lai savlaicīgi atklātu šķēršļus ceļā. Gadsimtiem ilgi spieķi izmantoja kā pārvietošanās palīglīdzekli, bet tikai 20. gadsimtā to sāka  lietot, lai pavēstītu apkārtējiem par to, ka spieķa īpašniekam ir redzes problēmas. Jaunās baltā spieķa lomas izcelšanās saknes ir meklējamas laikā starp abiem pasaules kariem. Vispirms spieķis parādījās Eiropā un pēc tam izplatījās Ziemeļamerikā. Uz Baltā spieķa izgudrotāja lauriem pretendēja Lielbritānijas pilsētas Bristoles iedzīvotājs Džeimss Biggs  (James Biggs)

1921. gadā mākslinieks cieta negadījumā, kas kļuva par redzes zuduma iemeslu. Nācās pielāgoties apkārtējai videi.  Juzdamies apdraudēts no arvien pieaugošās transporta kustības pie savas  mājas, viņš nolēma nokrāsot savu spieķi baltu, lai transporta līdzekļu vadītāji varētu labāk ieraudzīt. Pēc tam pagāja vēl

Kādi 10 gadi iekams baltais spieķis iekaroja savu tagadējo vietu sabiedrībā. 1931. gada februārī Guilijs  d'Herbemonts (Guilly d'Herbemont) Francijā lika pamatus starptautiskajai baltā spieķa lietotāju kustībai.

Informācija par kampaņu nonāca arī Lielbritānijas avīzēs, un (Rotarī kluba atbalstīti), tamlīdzīgi projekti tika īstenoti visā Lielbritānijā. 1931. gada maijā BBC savos raidījumos sāka popularizēt ideju par to, ka ikvienu neredzīgu cilvēku ir jānodrošina ar balto spieķi, kas būtu atzīstams jāatzīst par neredzīga vai vājredzīga cilvēka simbolu.   

Par baltā spieķa ieviešanas īstenotājiem Ziemeļamerikā tiek uzskatīti Starptautiskie Lauvu klubi. Saprotot, ka melno spieķi transporta vadītājiem ir grūti ieraudzīt, tika nolemts (labākai saredzamībai) nokrāsot spieķus baltus. 1931. gadā Starptautiskais Lauvu klubs uzsāka nacionālo programmu ar mērķi popularizēt baltā spieķa lietošanu neredzīgo cilvēku vidū. Divdesmitajos un trīsdesmitajos gados neredzīgie pārvietojās, turot spieķi diagonāli fiksētā stāvoklī.

Laikam ritot, baltā spieķa loma neredzīgo cilvēku atpazīstamības veidošanā un simbolizēšanā aizvien pieauga.

Bet, kad pēc kara Amerikā atgriezās kara veterāni, baltā spieķa vieds un pielietojums atkal tika izmainīts, lai palīdzētu kara veterāniem pilnvērtīgāk iesaistīties savas kopienas dzīvē. Ārsts Ričards Hūvers (Richard Hoover) izstrādāja “garā spieķi lietošanas metodi” (tā dēvēto Hūvera metodi) ceļošanai ar balto spieķi. Baltie spieķi tika veidoti tā, lai varētu labi orientēties apkārtnē. Tā spieķis atkal atguva savu galveno – orientēšanās palīglīdzekļa – lomu, tajā pašā laikā  turpinot pildīt neredzīgo cilvēku neatkarības identificētāja un simbolizētāja funkcijas.

Baltais spieķis uzsāka savu ceļu lielajā (valdību) politikā. Pirmais īpaši baltajam spieķim veltītais dekrēts tika pieņemts 1930. gada decembrī Peorijā (Peoria), Ilenoisas štatā. Tas dāvāja neredzīgajiem gājējiem ar balto spieķi aizsardzību un “tiesības uz ceļu”. 1935. gadā balto spieķi kā labi saskatāmu neredzīgo cilvēku simbolu sāka popularizēt Mičiganas štatā. 1936. gada februārī Detroitā tika izdots baltā spieķa atzīšanas dekrēts. Lai jauno dekrētu ieviestu dzīvē, Pilsētas zālē notika demonstrējumi, kuros neredzīgajiem un vājredzīgajiem dāvināja baltos spieķus. Nākošajā gadā Donalds Šūrs (Donald Schuur) uzrakstīja likumprojektu un iesniedza to likumdevējiem. Ierosinājums paredzēja aizsardzību baltā spieķa lietotājam, pārvietojoties pa Mičigānas ielām. Ar gubernatora Franka Merfija (Frank  Murphy ) parakstu likumprojekts ieguva likuma spēku 1937. gada martā.

Sešdesmito gadu sākumā vairākas valsts institūcijas un rehabilitācijas iestādes, kas sniedza pakalpojumus neredzīgajiem un vājredzīgajiem ASV pilsoņiem, rosināja Kongresu pasludināt katra gada 15. oktobri par Baltā spieķa (drošības) dienu visos 50 štatos. Šis notikums iezīmēja kulminācijas brīdi organizētas neredzīgo cilvēku kustības ilgstošā kampaņā, kuras mērķis  bija spieķa atzīšana valstī un tautā. 1964. gada 6. oktobrī tika pieņemta Kongresa un Senāta apvienotā rezolūcija Nr. HR 753. Rezolūcija ieguva likuma spēku. Likums pilnvaroja ASV prezidentu pasludināt katra gada 15. oktobri par Baltā spieķa dienu. Rezolūcijā teikts: “ar šo Kongresa un Senāta lēmumu ASV prezidents ir pilnvarots ik gadu pasludināt 15. oktobri par Baltā spieķa dienu. Aicinām ASV tautu šo dienu atzīmēt ar atbilstošām ceremonijām un pasākumiem.”

Jau dažas stundas pēc Kongresa rezolūcijas pieņemšanas prezidents Lindons B. Džonsons (Lyndon B. Johnson ) iegāja vēsturē kā pirmais, kurš pasludināja 15. oktobri par Baltā spieķa (drošības) dienu.

Prezidenta proklamācija uzsvērta baltā spieķa lietošanas simboliskā un praktiskā nozīme. Viņš uzteica neredzīgos cilvēkus par to, ka viņu vidū arvien pieaug  griba paļauties uz sevi un vēlme dzīvot cienīgāku dzīv. Ievada daļā prezidents teica: “Baltais spieķis ir kļuvis par simbolu neredzīgā cilvēka spējām atrast savu ceļu bez citu palīdzības. Ir uzlabojusies transporta līdzekļu vadītāju attieksme; palielinājušās iespējas neredzīgiem cilvēkiem pārvietoties mūsu ielās un šķērsot automaģistrāles.”

Kopš tā gada ASV prezidenti 15. oktobri ik gadu pasludina par Baltā spieķa (drošības) dienu.

2000. gada 15. oktobrī prezidents Bils Klintons (Bill Clinton) atkal atgādināja mums baltā spieķa praktisko un simbolisko nozīmi; Pareizi apmācīts, cilvēks, lietojot balto spieķi, var baudīt lielāku drošību un iegūt plašākas pārvietošanas iespējas, jo spieķis dod pareizu priekšstatu par kāpņu, ietvju apmaļu un citu šķēršļu izvietojumu viņa ceļā. Baltais spieķis paver iespēju brīvi ceļot uz skolām un darbavietām, kā arī pilnasinīgāk piedalīties savu kopienu dzīvē. Tas mums liek vēlreiz piedomāt pie tā, ka vienīgā reālā barjera, kas vēl nav pilnībā pārvarēta, ir diskriminējošā attieksme pret cilvēkiem ar invaliditāti un izsenis iesakņojušies aizspriedumi.