Kas ir rehabilitācija

SIA „Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrs” galvenais uzdevums ir sniegt personām ar redzes traucējumiem sociālās rehabilitācijas pakalpojumus. Saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā noteikto,  sociālās rehabilitācijas pakalpojums – pasākumu kopums, kas vērsts uz sociālās funkcionēšanas spēju atjaunošanu vai uzlabošanu, lai nodrošinātu sociālā statusa atgūšanu un iekļaušanos sabiedrībā, un ietver sevī pakalpojumus personas dzīvesvietā un sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā vai dzīvesvietā vai sociālās aprūpes un sociālās rehabilitācijas institūcijā.SIA LNB Rehabilitācijas centrs piedāvā valsts apmaksātus sociālās rehabilitācijas pakalpojumus cilvēkiem ar redzes invaliditāti – cilvēkiem ar smagiem redzes traucējumiem.

Lai īstenotu sociālās rehabilitācijas pakalpojumus, LNB RC ir izstrādātas sociālās rehabilitācijas programmas personām ar redzes traucējumiem.

Pirmo rehabilitācijas programmu LNB RC speciālisti izstrādāja 1999.gada 10.novembrī, pamatojoties uz savu ilggadējo darba pieredzi, Volokolamskas Darba spēju atjaunošanas skolas (Krievija), “Theofaan” centra (Nīderlande), Karaliskā Valsts neredzīgo institūta, Birmingemas Universitātes (Lielbritānija), Mineapoles Neredzīgo savienības (ASV), Marburgas Neredzīgo institūta (Vācija), Arlas Neredzīgo institūta (Somija) u.c. redzes invalīdu rehabilitācijas un izglītības iestāžu materiāliem, literatūru un apmācību. Šī programma tika papildināta un uzlabota 2005.gada janvārī.

2009.gadā LNB RC speciālisti, Latvijas Neredzīgo biedrības biedri, kā arī citi pieaicinātie speciālisti izstrādāja padziļinātu sociālās rehabilitācijas programmu personām ar redzes traucējumiem Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētā projekta „Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā”, Nr.1DP/1.4.1.2.2./09/IPIA/NVA/002 ietvaros. Latvijas Neredzīgo biedrība, realizējot šo projektu no 2009.gada līdz 2013.gadam visā Latvijas teritorijā, aprobēja izstrādāto programmu, iesaistot sociālās rehabilitācijas procesā 1100 personas ar redzes traucējumiem.

Sociālās rehabilitācijas programmas uzdevums ir sniegt rehabilitējamai personai zināšanas un iemaņas personības attīstībā, dodot iespēju pilnvērtīgi iekļauties sociālajā un kultūras sistēmā. Saskaņā ar pētījumiem psiholoģijā personības vajadzības sevī ietver vajadzības pēc uztura, apģērba, mājokļa, veselības, izglītības, drošības, ģimenes, draudzības, grupas atbalsta, mīlestības, komunikācijas, sociālā statusa, atzinības, cieņas, ietekmes, panākumiem darbā un privātajā dzīvē, labklājības, personīgā potenciāla īstenošanas un pašattīstības. Tādēļ programmas paredz personu ar redzes traucējumiem un sabiedrības kopumā labāku informētību par iespējām uzlabot cilvēku ar invaliditāti dzīves kvalitāti, motivēšanu patstāvīgākai dzīvei, jaunas izglītības un darba iespēju veicināšanu, cilvēku ar invaliditāti iekļaušanos sabiedrībā.

Apvienojot augstāk minētās programmas un tās strukturējot,  ir  radītas jaunas sociālās rehabilitācijas programmas, kas dod indivīdam iespēju apgūt zināšanas un prasmes, lai apmierinātu ne tikai pamatvajadzības, bet motivētu uzlabot savas dzīves kvalitāti, attīstīt individuālās dotības, pilnveidot sevi, lai spētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā vidē.

Sociālā rehabilitācija skar ļoti daudzas dzīves jomas, pēc rehabilitācijas saņemšanas, cilvēks kļūst neatkarīgāks, var labāk realizēt sevi mācībās vai darbā, radoši izpausties, iemācās veikt daudzas ikdienā ļoti aktuālas lietas – orientēties, iepirkties utt. Tieši tāpēc rehabilitācijas procesā izšķiroša loma ir tās saturam – rehabilitācijas programmām, pēc kurām cilvēks mācās. Mūsu speciālisti ir pārstrādājuši un pilnveidojuši vecas programmas, un ar prieku piedāvā jaunas. Jaunas programmas ir elastīgākas, vairāk orientētas uz cilvēka individuāliem resursiem un to izmantošanu rehabilitācijas procesā.

Pavisam darbojas piecas sociālās rehabilitācijas programmas:

– „Novērtēšanas un motivācijas programma”,

– „Sociālās funkcionēšanas pamatprasmju apguves programma”,

– „Sociālo prasmju pilnveidošanas programma”,

– „Sociālās integrācijas programma”,

– „Sociālās funkcionēšanas pamatprasmju apguve lauku vidē”.

Šīs programmas pēc savas būtības ir kā kāpnes. Cilvēks uzsāk savu gājienu un apmācības gaitā kāpj arvien augstāk. Tās dod cilvēkam iespēju apgūt zināšanas un prasmes, lai apmierinātu ne tikai pamatvajadzības, bet motivētu uzlabot savas dzīves kvalitāti, attīstīt individuālās dotības, pilnveidot sevi, lai spētu pilnvērtīgi dzīvot noteiktā vidē.

Katra programma sastāv no vairākiem moduļiem un apakšmoduļiem. Šajās programmās apmācības moduļu nosaukumi var būt līdzīgi, bet atšķiras apmācību tēmas, sarežģītības pakāpe un apmācības procesa mērķi, piemēram, pirmreizējie klienti, uzsākot rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanu, iesaistās „Motivācijas un novērtēšanas programmā”, kuras laikā speciālistiem ir iespēja praksē izvērtēt, kādas prasmes un zināšanas cilvēkam trūkst, kas traucē patstāvīgi un bez citu uzraudzības un atbalsta veikt ikdienas dzīvei nepieciešamākās funkcijas. Klients var mācīties vairākos moduļos dažādā līmenī atbilstoši savām zināšanām un prasmēm.

Rehabilitācijas juridiskais pamatojums:

Atbilstoši Paraugnoteikumiem, kuri pieņemti Apvienoto Nāciju Ģenerālās Asamblejas 48. sesijā 1993. gada 20. decembrī, ar rehabilitācijas jēdzienu apzīmē procesu, kura mērķis ir dot iespēju invalīdam sasniegt un saglabāt viņa optimālo fiziskās, sensorās, intelektuālās, psihiskās un sociālās funkcionēšanas līmeni, kā arī nodrošināt viņu ar nepieciešamajiem līdzekļiem, kas palīdzētu izmainīt dzīvi, sasniedzot aizvien augstāku neatkarības līmeni. Rehabilitācija ietver sevī palīglīdzekļus, lai izveidotu vai atjaunotu funkcijas vai kompensētu zaudētās, trūkstošās vai arī ierobežotās funkcijas. Tā ietver plašu palīglīdzekļu aktivitāšu klāstu no vairākām nozarēm, un vispārējās rehabilitācijas galvenais uzdevums ir orientēts uz aktivitātēm.

Katrai valstij ir jāattīsta nacionālās rehabilitācijas programma visu veidu invalīdu grupām. Šādai programmai sevī jāietver visdažādākās aktivitātes, tajā skaitā pamatiemaņu apgūšana, lai uzlabotu vai kompensētu zaudētās funkcijas, invalīdu un viņu ģimeņu konsultēšana, pašnodrošināšanas attīstīšana, tajā skaitā novērtēšana un rekomendēšana.

Rehabilitācijai ir jābūt pieejamai visiem invalīdiem, kam tā ir nepieciešama, ieskaitot arī smagas invaliditātes invalīdus un cilvēkus ar vairākiem invaliditātes cēloņiem.

Visa veida rehabilitācijas pakalpojumiem ir jābūt pieejamiem invalīdiem dzīvesvietās. Nepieciešamības gadījumos attiecīgas institūcijas organizē kursus, kuru laikā invalīdi uzturas šajās institūcijās, lai sasniegtu noteiktus apmācības mērķus.

Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu saņemšanas kārtību reglamentē sekojoši likumdošanas akti:

* «Invaliditātes likums» (stājas spēkā 2011.g. 1. janvārī);

* Likums «Par sociālo drošību» (stājas spēkā 1995.g. 5. oktobrī);

* «Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likums» (stājas spēkā 2003. gada 1.janvārī);

* Ministru kabineta noteikumi Nr.338 «Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem» (stājas spēkā 2017.gada 1.jūnijā);

* Ministru kabineta noteikumi Nr.250 «Kārtība, kādā Latvijas Neredzīgo biedrība un Latvijas Nedzirdīgo savienība sniedz sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un nodrošina tehniskos palīglīdzekļus – tiflotehniku un surdotehniku» (stājas spēkā 2021. gada 1. maijā).

Skip to content