Žurnāla "Rosme" 2001. g. 1./2. numurs
SATURS
Vienmēr rast prieku dziesmās. K. Jūrmalietis
Uz 1. vāka: Redzes invalīdu un sociālās aprūpes rehabilitācijas centrs ziemā. A. Lāča foto.
Redaktores sleja
Beidzot ir atnākusi jau pagājušajā gadu mijā skandētā un daudzinātā tūkstošgades un simtgades mija. Tikai šoreiz bez lieka trokšņa un skaļiem saukļiem, ko tik daudz dzirdējām jau pirms gada. Tā kā Jaunajā gadā tiekamies pirmo reizi, novēlam arī Jums, cienījamie lasītāji, veselību, izturību un dzīvesprieku! Paldies par uzticību mūsu žurnāla abonētājiem un autoriem!
Lai arī šajā visai pelēkajā ziemā laukā jau jūtamas pavasara vēsmas, 2001. gada pirmajā numurā mēs vēl nedaudz atgriezīsimies pagājušā gada nogales notikumos. Kā jau informējām, pagājušā gada novembrī Austrālijā Melburnā nozīmīgos pasaules neredzīgo savienību forumos piedalījās arī LNB pārstāvji. Par tur pieredzēto stāsta LNB priekšsēdētājs J. Polis un Ventspils organizācijas vadītāja A. Vesele. 75 jubilejas priekšvakarā biedrība beidzot ir tikusi pie sava karoga. Tas tika svinīgi iesvētīts un nodots LNB īpašumā 20. decembrī. Par to mūsu fotomākslinieku J. Kreicberga un A. Lāča materiālos. Uzskatījām, ka tie ir pietiekami svarīgi notikumi, lai par tiem Jūs informētu, kaut arī ar vairāku mēnešu kavēšanos. Diemžēl mūsu periodiskums sešas reizes gadā mūs tur zināmās laika skavās.
Pārējā Jums piedāvātā informācija jau stāsta par 2001. gada aktualitātēm. Janvāra beigās notika kārtējā valdes sēde, kurā tika aplūkoti visi tie jautājumi, kas ir LNB uzmanības lokā šajā gadā. Cerams, ka katrs no Jums žurnāla lappusēs atradīs sev noderīgu informāciju.
Lasiet un rakstiet mums! Uz tikšanos aprīlī!
Attēlā: Juglas tipogrāfija ziemā
. A. Lāča fotoŠā gada 31. janvārī Rīgā notika LNB Centrālās valdes sēde.
Sēdes sākumā LNB priekšsēdētājs J. Polis sniedza informāciju par LNB darbības rezultātiem 2000. gadā.
LNB CV 2001. gadā par svarīgāko uzdevumu uzskata nodrošināt LNB 13. kongresa lēmumu izpildi, konkretizējot to reālajos apstākļos. Pirmkārt, tas nozīmē precizēt un papildināt LNB Attīstības koncepciju, un par to ir atbildīgi J. Polis, A. Opoļskis, A. Andersone, CV locekļi. Otrkārt, tas nozīmē beigt LNB īpašumtiesību sakārtošanu un īpašumu ierakstīšanu Zemesgrāmatā kā LNB īpašumu. Par to ir atbildīgi uzņēmumu un namu pārvalžu vadītāji, Rēzeknes TO valdes priekšsēdētāja V. Lansberga, O. Lazareva, A. Andersone. Treškārt, par prioritāti ir jāuzskata LNB īpašumu tehniskā stāvokļa saglabāšana, iespējamo remontdarbu izpilde, kā arī iespēja paaugstināt šo īpašumu ekspluatācijas efektivitāti.
Līdz šā gada 15. februārim ražošanas uzņēmumu direktoriem bija jāiesniedz LNB Centrālajā valdē uzņēmumu biznesa plāni.
Turpmākajā sēdes gaitā nolēma, ka CV sēdēs regulāri izskatīs un sniegs attiecīgus priekšlikumus, atbalstu un sadarbību šādu pasākumu organizēšanā un realizēšanā: LNB 75 gadi brošūras izdošanā; LNB 75. gadadienas atzīmēšanā 2001. gada 16. jūnijā; Baltijas un Ziemeļvalstu neredzīgo organizāciju pārstāvju sanāksmes sagatavošanā Jūrmalā, kas notiks Lielupē no 2001. gada 12. līdz 15. augustam; LNB mākslinieciskās pašdarbības sezonas skatē Rēzeknē šā gada jūnijā un Baltijas valstu estrādes kolektīvu un izpildītāju konkursā Pērnavā no šā gada 17. līdz 19. augustam.
Ar LNB Atzinības rakstu apbalvoja LNB biedrus A. Opoļski, R. Eglīti, J. Vasiļevski, H. Ziņģi.
Sveicam!
Vispārēju popularitāti un sabiedrības atzinību parasti izpelnās tie cilvēki, kas ar savu talantu un neatlaidību spēj izcelties citu indivīdu starpā. Ar vienu šādu talantīgu cilvēku, neredzīgu komponistu Imantu Ozolu, kurš ir daudzu tautā iemīļotu dziesmu autors, sarunājās žurnāla «Rosme» līdzstrādnieks K. Jūrmalietis.
Attēlā: Komponists Imants Ozols. A. Lāča foto
Vispirms pastāsti, kur ir tava dzimtā puse un kas tev visspilgtāk palicis atmiņā no bērnu dienām?
Esmu dzimis 1931. gada 11. aprīlī Kurzemes piekrastē Melnsilā. Zvejnieku ģimenē bijām astoņi bērni četras māsas un četri brāļi. No visiem bērniem es biju pats vecākais. Cilvēka mūžā, manuprāt, bērnības gadi ir paši spilgtākie un iespaidiem bagātākie. Tieši šis laiks ar brīnišķīgajiem fantāzijas lidojumiem un saasināto iztēli atmiņā iespiežas visvairāk. Bērnībā es savus sapņu tēlus centos atainot uz papīra. Jā, man ļoti patika zīmēt. Taču liktenim laikam nepatika, ka to daru, jo notika nelaime, kas pamazām lika pārtraukt šo jauko nodarbošanos. Kādu dienu, spēlēdamies ar nazi, nejauši ievainoju aci. Kad tas notika, biju apmēram sešus gadus vecs. Nelielais ievainojums sākumā neko daudz sevi nelika manīt. Tomēr pēc kāda laika redze sāka strauji pasliktināties. Un tad jau arī ārsti vairs neko nespēja saglābt. Mana skaistā krāsu pasaule lēnām izbalēja un beidzot izzuda pavisam.
Ko tu uzsāki pēc tam, kad biji zaudējis redzi?
Lai kaut ko patstāvīgi izlemtu vai uzsāktu, es vēl biju par mazu. Dzīvoju turpat Melnsilā un centos iejusties vietējo bērnu sabiedrībā. 1940. gada rudenī vecāki mani atveda uz Strazdumuižas Neredzīgo bērnu internātskolu, kurā ar pārtraukumiem mācījos līdz 1956. gadam.
Skolas gados parasti veidojas un nostiprinās jaunieša izvēle par labu kādam izraudzītam mērķim. Kā tas šajā ziņā bija ar tevi?
Vispirms skola man deva daudz labu draugu. Te ieguvu jaunas atziņas, te veidojās mana personība. Par visu to esmu pateicīgs brīnišķīgajam pedagogu kolektīvam, bet it īpaši skolotājam Rūdolfam Papeļukam un audzinātājai Līvijai Kažokai. Šo cilvēku sirsnība, labestība un prasme piekļūt audzēkņa dvēselei manī vēl šodien izraisa patiesu apbrīnu. Pat stingrās padomju ideoloģijas apstākļos viņi saviem skolēniem prata iepotēt nacionālo pašapziņu, patriotismu, interesi par savas tautas vēsturi.
Kad pietiekoši labi biju apguvis Braila rakstu, cītīgi pievērsos grāmatu pasaulei. Lasīju visu pēc kārtas un dažu gadu laikā pieveicu praktiski visu Neredzīgo bibliotēkas daiļliteratūras grāmatu fondu. Sevišķu interesi manī izraisīja dzeja. Literatūras stundās iepazinu dažādos dzejas pantmērus un ritmus, un arī pats mēģināju iejusties dzejas sacerētāja lomā. No latviešu autoriem man vismīļākais bija Rainis. Viņa domas un idejas spārnoja un iedvesmoja. Piecdesmito gadu sākumā skolā izveidojās neliela jauno literātu kopa. Tajā bez manis samērā aktīvi darbojās vēl tādi audzēkņi kā Arnis Mednis, Oto Ignāts un Imants Smirnovs, kurš vēlākajos gados kļuva par daudzu manu dziesmu tekstu autoru. Savus dzejoļus un prozas darbus publicējām gan skolas literārajā žurnālā «Brīvās domas» (vēlāk «Rosmē»), gan lasījām pa skolas vietējo radio. Iespēja piedāvāt savus sacerējumus plašākas sabiedrības vērtējumam mums, jaunajiem autoriem, bija liels ieguvums. Šķiet, ka tieši pievēršanās dzejai skolas laikā bija mana lielākā aizraušanās. Tomēr šai mūzai nebija lemts kļūt par dzīves galveno mērķi.
Kā tava likteņa taka veidojās pēc tam, kad biji aizgājis no skolas?
Gadi pēc aiziešanas no skolas bija meklējumu, cerību, maldu, vilšanās un arī sevis apliecināšanas laiks. Tajā bija daudz laba un arī nosodāma.
Pēc skolas beigšanas dažus gadus dzīvoju Neredzīgo pansionātā. Tāpat kā lielākā daļa neredzīgo jauniešu, arī es iestājos darbā LNB Rīgas mācību un ražošanas uzņēmumā. Taču darbs ražošanā nesaistīja, un es to veicu bez īpašas intereses. Kaut jāstrādā bija sešas dienas nedēļā, cehā pavadītās stundas nespēja izsmelt manu kūsājošo enerģiju. Lai kaut daļēji gūtu savām interesēm atbilstošu nodarbošanos, sāku piedalīties Rīgas MRU kluba četros mākslinieciskās pašdarbības pulciņos: jauktajā korī, vīru korī, dramatiskajā kopā, vīru vokālajā trio. Ar vieskoncertiem krustām šķērsām izbraukāju ne tikvien Latviju, bet arī vairākas citas toreizējās padomju republikas. Taču dienām ritot, radās vēlēšanās iepazīt arī to pasauli, kura sevi piedāvāja ar bezrūpības un aizmiršanās prieku. Nedaudz citādāk izsakoties, šo pasauli sauca par bohēmu. Ar laiku tā kļuva par manas dzīves neatņemamu sastāvdaļu. Tā kā diezgan labi spēlēju akordeonu un man piemita spēja sabierībā uzturēt labu noskaņojumu, uzaicinājumu piedalīties jautrās kompānijās netrūka.
Atceros, ka sešdesmito gadu sākumā mēs, tuvākie draugi, nodibinājām piecu vīru savienību, kuru, pēc indiāņu parauga, nosaucām par «melno roku». Savienībā ietilpa: Leo Rozenfelds, Jānis Ravinskis, Alberts Usāns, Konrāds Sondors un es. Sestdienu vakari un svētdienas parasti bija laiks, kad īstenojām savienības iecerētos pasākumus: organizējām jautrus saietus tepat uz vietas vai arī devāmies tālākos izbraukumos kaut kur pie dabas krūts. Dažreiz savācām krietnu pulku līdzbraucēju. Autotransportu sarunājām tepat no uzņēmuma. Tiesa, par to pašiem vien bija jāmaksā. Taču benzīns tajā laikā bija lēts, un maksāt nācās vienīgi šoferim. Dzīvā atmiņā saglabājies, piemēram, «melnās rokās» brauciens uz manu dzimto pusi Melnsilu. Kā parasti, paņēmām līdzi arī akordeonu. Drīz pēc mūsu ierašanās piejūras ciematu aplidoja vēsts, ka atbraukuši muzikanti no pašas Rīgas. No vietējā zivju pārstrādes ceha pie mums atnāca pārstāvji un lūdza ierasties pie viņiem ar muzikāliem priekšnesumiem. Tā kā dziedāšana un spēlēšana «melnajai rokai» padevās itin labi, atbildējām, ka esam ar mieru. Ierodoties cehā, mums par pārsteigumu, tur jau bija ne tikai klausītāji, bet arī bagātīgi klāts galds. Nespēju atcerēties, kad vēl dzīvē tika ēsts tik daudz zivju, saukti tosti, dziedāts un spēlēts, kā tajā vakarā pie viesmīlīgajiem zvejniekciema ļaudīm. Braucot mājup, mums līdzi vēl tika doti krietni saiņi ar svaigi žāvētām butēm. Tās atvedām uz Rīgu un kā ciema kukuli devām nobaudīt saviem draugiem un paziņām. Tiesa, šāda veida braucieni un jautru kompāniju izpriecas dažkārt beidzās ar diezgan bēdīgām sekām. Pēc vienas vai divām negulētām naktīm ne vienmēr pietika spēka, lai laicīgi ierastos darbā. Bet par darba disciplīnas neievērošanu, protams, sekoja rājieni, ceha kolektīva nosodījumi un pat biedru tiesas. Taču es dzīvi vēlējos sajust visā tās daudzveidībā ielūkoties tās saulainajā un arī ēnas pusē. Domāju, ka tajos gados tas man pilnā mērā izdevās. Savu toreizējo dzīves veidu un negatīvo pieredzi nekad neesmu nožēlojis, jo tā man palīdzēja notikumos un cilvēkos saskatīt patiesās vērtības, palīdzēja atsijāt graudus no pelavām.
Ar laiku «melnās rokas» savienība beidza pastāvēt. Tās dalībnieki viens pēc otra iekuģoja laulības ostā, un tad jau dažādām izdarībām un trakulībām vairs nebija perspektīvas.
Apprecējos arī es. Taču mana un sievas kopdzīve nevilkās ilgi. Izrādījās, ka esam diezgan nesaderīgs pāris. Pēc šķiršanās pa dzīves ceļu atkal gāju viens.
Visiem zināms, ka tu esi daudzu tautā populāru dziesmu autors. Kad tu sajuti sevī pamostamies komponēšanas dziņu?
Pirmais mēģinājums radīt dziesmu notika vēl skolas gados. Savā dzimtajā ciemā pavadīju vasaras brīvdienas. Vietējās meitenes lūdza, lai es sacerot kādu pantu, ko ierakstīt atmiņu kladēs. Es teicu, ka jāpadomā, un ķēros pie dzejošanas. Bet reizē ar pantiem uzradās arī melodija. Sacerētās vārsmas un melodiju iemācīju meitenēm, bet ar laiku pats to pilnīgi aizmirsu. Tikai pēc vairākiem gadiem, kad atkal viesojos dzimtajā pusē, jau pieminētās meitenes šo dziesmu man no jauna atsauca atmiņā. Izrādījās, ka te to vēl atceras un dzied.
Daudz nopietnāk dziesmu sacerēšanai pievērsos vēlākajos gados. Zinādami, ka nodarbojos ar dzejošanu, dažādu svinību un jubileju reizēs cilvēki nāca pie manis un lūdza attiecīgajam gadījumam izdomāt kaut ko piemērotu. Katra šāda pasūtījuma rezultātā parasti radās gan teksts, gan melodija. Līdz ar to dienas gaismu ieraudzīja, piemēram, tādas dziesmas kā «Sirmie mati», «Lagūna», «Melnsila bērzi», «Skolas atvadu valsis», «Labu nakti» un vairākas citas.
Kura no tavām šī laika dziesmām guva vislielāko sabiedrības atsaucību?
Mana populārākā dziesma bija ar nosaukumu «Labu nakti». Tā savā laikā itin bieži skanēja tiklab mūsu kluba sarīkojumos, kā arī ģimeņu saietos. Šis skaņdarbs bija tik iecienīts, ka to daudzi dēvēja par Juglas himnu.
Kas šajos gados bija tavu dziesmu izpildītāji?
Manas dziesmas dziedāja galvenokārt tauta un mūsu kluba pašdarbnieki. Par daudzu melodiju izpildījumu esmu pateicīgs kluba akordeonistam Viktoram Gusevam un solistei Hertai Lūsei. Arī citi solisti un vokālie ansambļi piedalījās manu dziesmu iestudēšanā un popularizēšanā.
Kad tavas dziesmas kļuva pazīstamas plašākai publikai, un kad tās sāka atskaņot Rīgas radio?
Reizē ar trešās atmodas atnākšanu sapratu, ka pienācis arī mans laiks. Taču vispirms vajadzēja sameklēt grupu, kura gribētu atskaņot manas kompozīcijas. Nejauši uzzināju, ka «Saulkrastu kapelas» vadītājs Uldis Duka esot dzirdējis dažas manas dziesmas un tās viņam iepatikušās. Piezvanīju Dukas kungam un norunājām satikšanos. Atbraucis pie manis un pārliecinājies, ka varu piedāvāt veselu virkni jaunu dziesmu, viņš bija sajūsmināts. Lūk, tā sākās mana un «Saulkrastu kapelas» ilgstošā un visnotaļ auglīgā sadarbība. Bet mana zvaigžņu stunda pienāca 1990. gadā, kad dziesma ar nosaukumu «Rudens roze» «Vecā ratiņa» šlāgerdziesmu aptaujā ieguva pirmo vietu. Līdz ar šo panākumu manas kompozīcijas regulāri sāka atskaņot arī Rīgas radio. Bet 1991. gadā «Saulkrastu kapelas» mūziķi parūpējās, lai tiktu izdota manu dziesmu grāmatiņa, kurā ievietota 41 dziesma. Grāmatiņas nosaukumam tāpat kā vienai no manām mīļākajām dziesmām izvēlējāmies «Rudens rozes» vārdu. Protams, šajā izdevumā atrodama tikai daļa no manām dziesmām. Pēdējā laikā radušās daudzas jaunas melodijas un manu dziesmu kopējais skaits tagad jau pietuvojies pusotra simta robežai.
Vai bez saulkrastiešiem ir vēl arī citas grupas un solisti, kuri izpilda tavus skaņdarbus?
Pēc šlāgerdziesmu aptaujas panākuma un «Saulkrastu kapelas» veiksmīgās koncertdarbības manas kompozīcijas labprāt sāka izpildīt arī citas grupas un solisti. Vairākus skaņdarbus savā koncertrepertuārā iekļāvušas, piemēram, tādas grupas kā «Sandra», «Santīms», «Jūlijs», «Labākie gadi», «Mazā ģilde», «Kaugurieši». No solistiem jāatzīmē: Rita Trence, Andris Skuja, Andris Daniļenko, Henrihs Kalvītis un Kārlis Ārgalis Straumēns.
Jau vairākus gadus skaista, radoša sadarbība mani saista ar Jelgavas rajona Ozolnieku kultūras nama sieviešu vokālo ansambli «Madara». Šis brīnišķīgais kolektīvs pirms trim gadiem gan Ozolniekos, gan Juglā sarīkoja manu autorkoncertu. «Madaras» meitenes un es esam vienisprātis, ka mūsu draudzība un radošā sadarbība turpināsies.
Vai pēdējo gadu laikā, izņemot radošās veiksmes, tavā personīgajā dzīvē ir noticis vēl kaut kas ievērības cienīgs?
Jā, pirms nedaudz gadiem sastapu mīļu, labu draudzeni Austru. Tagad mēs dzīvojam kopā un esam laimīgi. Mūsu abu uzskati un intereses pilnībā saskan. Varu teikt: Austra ir mans sargeņģelis, labais mājas gariņš. Bez viņas man neklātos viegli. Kad neesam aizņemti ar citiem darbiem, kopīgi apspriežam un vērtējam manas jaunākās dziesmas, kopīgi pa radio klausāmies citu komponistu skaņdarbus. Sevišķi tuvas mums ir Siguldas radio pārraides, kurās bieži dzirdama arī mana mūzika. Šī gada 28. janvārī Siguldas radio atzīmēja savas pastāvēšanas astoto gadskārtu. Par godu šim notikumam Siguldas radio kolektīvam es no savas puses veltīju dziesmu, kuru izpilda grupa «Kaugurieši».
2001. gada 11. aprīlī arī tu atzīmēsi savu 70. dzimšanas dienu. Ko tu šajā jubilejas reizē pats sev gribētu novēlēt?
Es sev gribētu novēlēt, lai vienmēr varētu rast prieku dziesmās, lai tās dotu spēku un iedvesmu tiklab šodienas, kā arī nākotnes ieceru un sapņu piepildījumam.
Tautas dziesminiekam Imantam Ozolam 70 gadu jubilejā
Tavi gadi
Tavi gadi kā kumeļi skrien,
Vēji kalngalā bērzzarus mētā.
Vēl Tev gribas kaut reizīti vien
Pabūt Melnsilā. Ceriņu sētā.Bet zem vientuļa koka, kas skumst,
Bieži kavējies atmiņās senās.
Laimes pārpilni vakari tumst,
Vari lūgties, vairs atpakaļ nenāks.Mūsu dzīve nav nopulēts galds,
Bet kā Lieldienu ola. Tik raiba.
Rastais malks ne jau vienmēr ir salds,
Pāri upei ved grīļīga laipa.
Dzīves nedienām atkāpties liec,
Pacel galvu un uzsmaidi ļaudīm,
Kad tie koncertos ziedus Tev sniedz,
Tavās dziesmās ir klausīties bauda.
Dzērvju klaigas ik rudeni skan,
Bet Tu nelido. Paliec šai malā.
Vai vēl ilgi? Sirds, neprasi man,
Dziesmu kamolam neredz vēl gala!
Tev bez apstājas iet vēl un iet,
Iepeld debesīs mākoņu baržas.
Rudens pēdējā roze vēl zied,
Cauri gadiem un mūžiem tā smaržos!
Imants Smirnovs
Viena no 13
Jūrmalas neredzīgo pirmorganizācijas vēsture sākusies 1994. gada 23. augustā. Sakarā ar Tukuma pilsētas un rajona pievienošanu, sākot ar 2000. gada 1. augustu, tā kļūst par Jūrmalas teritoriālo organizāciju ar 130 vājredzīgiem un neredzīgiem redzes invalīdiem, tai skaitā ir 6 redzīgi biedri. Jūrmalas TO ir divas vietējās organizācijas.
Jūrmalas vietējā organizācijā ir 81 biedrs, Tukuma pilsētas un rajona vietējā organizācijā 49 biedri.
Vidējais invalīdu vecums ir 67 gadi. Jāatzīmē, ka daudziem ir cienījams gadu skaits. 2000. gada vasarā Jānis Bērziņš aizgāja mūžībā, sasniedzot 103 gadus, Georgs Andronņikovs sasniedzot 97 gadus. Viņu mūžs bagāts un interesants dažādiem dzīves notikumiem.
Kopš dibināšanas Jūrmalas valdes priekšsēdētājs ir Jānis Gunārs Avots, kas radoši un prasmīgi vada organizācijas darbu, aktīvi sadarbojas ar vietējo Jūrmalas Domi un sabiedriskām organizācijām. Rehabilitācijas darbu vada Ženija Grīga, kas prasa sapratni un pacietību darbā ar vājredzīgiem un neredzīgiem invalīdiem.
Patīkami atcerēties, ka 1996. gadā Jūrmalas organizācija Jaundubultos Sociālās aprūpes centrā J. G. Avota vadībā organizēja LNB 70. gadskārtu, kurā piedalījās un uzstājās LNB radošās inteliģences pārstāvji. Tad arī tuvāk iepazinām šo cilvēku dvēseles bagātību.
Ik gadus vairākas reizes svētku noskaņā sanāk kopā vājredzīgi un neredzīgi redzes invalīdi. Sevišķi patīkami satikties Lieldienās, Ziemassvētkos, kā arī mūsu organizācijas vēsturiskā dibināšanas dienā 23. augustā. Biedrības moto «Dod, Dieviņ, otram dot!» vienmēr visus sagaida un pavada ar labestīgu auru, jo J. G. Avots ikdienas grūtībās patiesi iepriecina redzes invalīdus. Gaiši, priecīgi un dvēseliski aizkustinoši vienmēr ir Ziemassvētku pasākumi, kurus sirsnīgi atklāj un svētību dod Slokas Evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītājs Aivars Bēmanis. Jau vairākus gadus iepriecina bērnu ansamblis «Palāsītes», kuru dziedātās dziesmas ielīst klausītāju sirdīs, radot klusumu un mieru cilvēkos.
Īpaši nozīmīgs un vēsturisks ir 1999. gada 22. decembra Ziemassvētku pasākums, kuru ar savu klātbūtni pagodināja Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. Prezidentes vārdos skanēja patiesa labestība, vēlot «lai Ziemassvētki nāktu ar savu prieku un to gaismu, kas ir tā īstā, ko katrs nes sirdī un to siltumu, ko var izjust, kas nav ar acīm jāredz». Pasākumā kā viesis bija arī Vācijas vēstniecības sociālo lietu referents Latvijā Hans Detlers Kūlers kopā ar tulku Andu Švēdi.
Arī 1998. gadā Ziemassvētkos mūs apciemoja un redzes invalīdus uzrunāja Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa kundze Aina Ulmane, vēlot gan prieku, gan laimi, gan veselību. Šādas tikšanās reizes paliek ilgi atmiņā.
Izteikta labvēlība saistās ar 1997. gada 10. septembri, kad valdes priekšsēdētājs J. G. Avots redzes invalīdu sarūpēto ziedojumu plūdos cietušajiem neredzīgiem bērniem Vācijā un Polijā nodeva Vācijas vēstniecības padomniekam Bekeram un Polijas vēstniecības atašejam Maslovskim, par ko viņi bija pateicīgi un aizkustināti.
Gluži tāpat ar valdes priekšsēdētāja ierosmi un gādību, ņemot palīgā gan LNB CV priekšsēdētāju J. Poli, CV rehabilitācijas speciālisti V. Alksnīti, gan Jūrmalas Domes Kultūras pārvaldes vadītāju A. Kukuvasu un citus sabiedrības pārstāvjus, 1999. g. 8. augustā Jūrmalā, Mellužu estrādē notika triju Baltijas valstu Neredzīgo organizāciju estrādes dziesmu autoru un izpildītāju festivāls, kas šobrīd jau kļuvis par tradīciju. Esam gandarīti, ka Jūrmalā iesāktais festivāls «Sirdsbalss mūzikā» turpinās, un pērn 19. augustā Lietuvā Klaipēdas kultūras namā skanēja «Baltijas Banga 2000.» Šogad festivāls notiks Igaunijā.
Jāatzīmē, ka festivālos, visos saietos un svētku reizēs mūsu organizācijas fotomākslinieks Jānis Kreicbergs atspoguļo fotomirkļos cilvēku emociju un skaistuma pasauli. Mākslinieks piedalījies 33 starptautiskās izstādēs, saņēmis 32 diplomus un 17 medaļas. Viņa darbos skatām gan Latviju trešās atmodas laikā, gan Valsts prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu mūsu organizācijas Ziemassvētkos 1999. gadā. Šinī gadā iznācis J. Kreicberga izdevums «Pieskāriens», kas ļauj gadu gaitā ielūkoties mākslinieka meistarībā.
86. gadus vecais žurnālists Arnolds Turins, kas neredzīgo biedrībā ir no 1965. gada, vienmēr savus pārdzīvojumus izteic dzejā, sveic svētkos redzes invalīdus, svētku viesus Jūrmalā, kā arī Latvijas radio jubilejas reizēs.
Un nu jau mēs esam 2001. gadā, kas mūs ieved LNB 75. jubilejā. Par godu tam tika gatavots LNB karogs pēc Jūrmalas neredzīgo organizācijas iniciatīvas. Idejas autors valdes priekšsēdētājs J. G. Avots; karoga vārdi «Dievs, saglabā gaismu» valdes locekles Maijas Krūtaines doma; konsultante Triju zvaigžņu kavaliere, māksliniece Maija Tabaka; meta mākslinieks A. Kļaviņš; karogu darinājusi Talsu māksliniece Elfrīda Muciniece roku darbs, šūdināts smalkiem trīskrāsainiem dzīpariem. Šinī darbā Jūrmalas Neredzīgo organizāciju atbalstīja Latgales un Kurzemes novads.
Ikdienas darbā daudzas problēmas dažkārt šķiet nepārvaramas, un tomēr, rīkojoties pieklājīgi un taktiski, enerģiski un neatlaidīgi, Jūrmalas teritoriālās organizācijas priekšsēdētājam tas izdodas lieliski. Mūsu organizācijas valdes darbā gaisotne ir draudzīga un optimistiska, tādēļ lielais darbs soli pa solītim uz priekšu iet.
Jūrmalas TO rehabilitatore Ženija Grīga
Attēlā: Ženija Grīga, Jūrmalas organizācijas rehabilitatore
Attēlā: Slokas Evaņģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītājs Aivars Bēmanis
Attēlā: Bērnu ansamblis Palāsītes dzied 2000. gada Ziemassvētku pasākumā Jūrmalā
Attēlā: J.G. Avots un J. Polis ar LNB karogu, kas tapa pēc Jūrmalas organiācijas iniciatīvas
A. Lāča un J. Kreicberga fotoattēli
2000. gada tradicionālais Ziemassvētku pasākums Jūrmalas teritoriālajā organizācijā notika 20. decembrī. Pasākumu atklāja Slokas Evanģēliski luteriskās baznīcas draudzes mācītājs Aivars Bēmanis. Mācītājs runāja par redzes invalīdu lielo nelaimi un uzsvēra, ka cilvēka garīgais skatiens sniedzas dziļāk un iet tālāk par fizisko. Tas atkarīgs no tā, cik garīga ir katra cilvēka dvēsele.
A. Bēmaņa kungs klātesošos uzrunāja ne tikai, lai sveiktu Ziemassvētkos. Šoreiz galvenais pasākuma notikums bija jaunā LNB karoga iesvētīšana. Jūrmalnieki var būt lepni. Karogs, kas tapis par godu LNB 75 gadu jubilejai, darināts pēc Jūrmalas neredzīgo organizācijas iniciatīvas. Kā uzsvēra A. Bēmaņa kungs, karogs vieno, tā ir kopības zīme, sevišķi cīņas laukā tam jākļūst par uzvaras karogu.
Būt kopībā: siržu, trūkuma kopībā, uzsvēra mācītājs. Tas darīs visus bagātus, jo zem karoga ir Dieva svētīti cilvēki.
Pēc svinīgās karoga iesvētīšanas un nodošanas LNB īpašumā klātesošos sveica Jūrmalas Domes kultūras pārvaldes vadītājs A. Kukuvass, kas kopā ar Jūrmalas 1. ģimnāzijas meitenēm sūtīja muzikālus sveicienus. Jūrmalas pilsētas Domes vārdā LNB sveica domes priekšsēdētājs Leonīds Alksnis, bet Labklājības ministrijas Sociālās palīdzības fondu pārstāvēja Ločmeles kundze. Pēc LNB priekšsēdētāja J. Poļa un viņa vietnieka, Jūrmalas organizācijas valdes priekšsēdētāja J. G. Avota svētku uzrunām sekoja Jūrmalas meiteņu ansambļa «Palāsītes» koncerts. Tā kā «Palāsītes» ciemos pie redzes invalīdiem viesojas jau piekto gadu, šī tikšanās reize bija īpaša. Pateicībā par jaukajiem koncertiem Rehabilitācijas centra vadītājs V. Stilve pasniedza ansambļa vadītājai Inārai Rodei piemiņas velti spoguli un labvēļu sagādātās balvas ansambļa solistēm. Pasākums izskanēja ar ansambļa 20 gadu jubilejas koncertprogrammu «Ir vaļā logs», kuras autori ir Atvars Sirmais un Dina Bitēna-Sirmā.
Dite Liepa
Attēlā: Muzikāls sveiciens no A. Kukuvasa un Jūrmalas 1. ģimnāzijas meitenēm
Attēlā: Rehabilitācijas centra vadītājs Valdis Stilve pasniedz ansambļa vadītājai Inārai Rodei spoguli kā pateicību par jaukajiem koncertiem
Aizej tu, bet tavos darbos
Mūžs vēl ilgus gadus būs.
Mirkļos gaišos, mirkļos skarbos
Vārds tavs piemiņā mums būs.
Šī gada 8. februārī, pēc ilgas un smagas slimības, mūžībā aizgāja ilggadējs Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolas pedagogs un Strazdumuižas kluba pūtēju orķestra vadītājs; talantīgs, radošs cilvēks Voldemārs Sulainis.
Voldemārs Sulainis dzimis Jēkabpils pusē pie latviešu likteņupes Daugavas 1914. gada 24. janvārī. Būdams skolas vecumā, viņš atrod pirmā Pasaules kara laikā pamestu spridzekli un, tam eksplodējot, zaudē redzi. Mediķi nespēja palīdzēt, un 1929. gadā viņš ieradās Rīgā, lai uzsāktu mācības Strazdumuižas Neredzīgo institūtā. Zēnu ļoti interesēja melodisko skaņu pasaule, un viņš nolēma savu turpmāko dzīvi saistīt ar mūziku. Voldemārs piedalās Neredzīgo institūta pūtēju orķestrī, uzsāk nopietnas mācības vijoles spēlē, bet dažus gadus vēlāk pievēršas arī vokālās mākslas studijām.
1941. gadā Voldemārs Sulainis nodibina ģimeni, un viņa dzīvesbiedre Marta ir pirmā sieviete Latvijā, kura, būdama neredzīga, iegūst augstāko izglītību. 1944. gadā Sulaiņu ģimenē piedzimst meita Dzirkstīte.
Gadi atnāk un aiziet. Pāri Latvijai aizdārd Otrā pasaules kara negaisi. 1947. gadā Voldemārs Sulainis sāk strādāt Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā par mūzikas skolotāju. Viņš māca neredzīgajiem bērniem apgūt Braila rakstā notis, māca spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, vada skolas pūtēju orķestri, jaukto kori un dažādus instrumentālos un vokālos ansambļus. Ar savu enerģisko darbu, labestību, atsaucību un prasmi audzēkņu sirdīs iedegt mīlestību pret mūziku viņš kļūst par vienu no iecienītākiem un iemīļotākiem pedagogiem visā skolas pastāvēšanas laikā. Šeit viņš strādā līdz 1995. gadam.
Bez pedagoģiskās darbības Voldemārs Sulainis milzīgu ieguldījumu devis arī Strazdumuižas neredzīgo ciemata kultūras dzīvē. No 1946. līdz 1949. gadam viņš vada neredzīgo jaukto kori, bet no 1949. līdz 1995. gadam neredzīgo pūtēju orķestri. Kā pūtēju orķestra diriģents viņš piedalās trijās Baltijas republiku Neredzīgo biedrību pašdarbnieku olimpiādēs, neskaitāmās skatēs, festivālos un koncertos, gūstot plašu atzinību tiklab pašu mājās, kā arī daudzajos izbraukumos.
Gadu nasta, intensīvais darbs, sievas Martas smagā slimība 1995. gada rudenī smagi iedragā arī Voldemāra veselību. Šajā laikā viņš pārcieš divus insultus un ir spiests pārcelties uz dzīvi Neredzīgo veco ļaužu pansionātā. Mīļu roku aprūpēts, tuvinieku un draugu apciemots, pansionātā viņš aizvada sava mūža pēdējos gadus.
Stājusi pukstēt izcilā pedagoga, diriģenta un brīnišķīgā cilvēka vienkāršā, bet kvēlā sirds. Taču viņa veikums paliks nemirstīgs. Kā svēts mantojums tas turpinās dzīvot viņa audzēkņos. Par Voldemāra Sulaiņa aiziešanu Viņsaulē kopā ar meitu Dzirkstīti un pārējiem tuviniekiem sēro arī visi tie cilvēki, kas viņu zināja, pazina un mīlēja.
Nāc, meit, un atstāj kapu kalnā smeldzi,
Atstāj asaras un skumjas, lai še dus;
Paņem līdzi dzīvē spēka veldzi,
Mana piemiņa tad vienmēr dārga būs.
Mēs pasaulē
No 2000. gada 16. līdz 24. novembrim Melburna kļuva par pasaules neredzīgo cilvēku centru, jo Pasaules neredzīgo savienība, kura pārstāv apmēram 150 miljonu neredzīgo un vājredzīgo visā pasaulē, šeit sasauca neredzīgo sieviešu forumu un 5. Ģenerālo asambleju.
Runājot par Pasaules neredzīgo savienības Ģenerālajām asamblejām, šādi lieli pasākumi tiek organizēti reizi četros gados. Pati neredzīgo savienība ir samērā jauna pasaules mēroga neredzīgo organizācija tā dibināta 1984. gadā, un līdz šim tās darbība izpaudusies galvenokārt informācijas apmaiņā starp neredzīgajiem un to organizācijām. Tagad, sasaucot 5. Ģenerālo asambleju, uz šo pasaules neredzīgo forumu tika uzaicinātas delegācijas no 160 valstu neredzīgo organizācijām, tajā skaitā arī no Latvijas Neredzīgo biedrības.
Pasaules neredzīgo savienības 5. Ģenerālās asamblejas darbs noritēja pašā Melburnas centrā 1863. gadā celtajā lieliski restaurētajā un sakārtotajā Pilsētas hallē, ēkā, kur atrodas Melburnas pilsētas padome. Ģenerālās asamblejas devīzei «Mainīsim priekšstatu par to, ko nozīmē būt neredzīgam» vajadzēja rosināt asamblejas delegātiem meklēt jaunus risinājumus turpmākajam darbam. Tomēr visai plašais delegātu spektrs ar visdažādākajām vajadzībām un interesēm neļāva pieņemt konkrētākus lēmumus, kuri spētu sniegt risinājumu daudzajām un visai dažāda rakstura problēmām, ar kurām sastopas neredzīgo un vājredzīgo organizācijas un tās biedri, īpaši sievietes, visos pasaules kontinentos. Tādēļ pieņemtās rezolūcijas (to skaits sasniedza 30) atspoguļoja vispārējus konstatējumus un rekomendācijas, kuras pēc sava satura bija tuvas tiem lēmumiem, kādi tika pieņemti Eiropas Neredzīgo savienības 6. Ģenerālajā asamblejā Prāgā 1999. gada novembrī. Asamblejas darbs tomēr bija ļoti intensīvs. Bez parastajiem dažādu amatpersonu un darba komiteju ziņojumiem tika apspriesta virkne svarīgu jautājumu, tajā skaitā par redzes aizsardzības pasākumiem, Braila raksta prasmes nepieciešamību, vecuma un neredzības problēmām, cilvēktiesībām, neredzīgo sieviešu statusu, profesionālo rehabilitāciju, neredzīgiem nepieciešamo palīglīdzekļu un tehnoloģijas attīstību, par pašpalīdzības programmām jaunattīstības valstīs u. c.
Risinot organizatoriskos jautājumus, asamblejas delegāti sirsnīgi pateicās par veikto darbu bijušajam un mums labi pazīstamajam Pasaules neredzīgo savienības ģenerālsekretāram Pedro Zuritam no Spānijas, kura vietā tika ievēlēts tāpat Spānijas pārstāvis. Par savienības viceprezidentu atkārtoti tika ievēlēts Krievijas Neredzīgo savienības priekšsēdētājs Aleksandrs Ņeumivalkins, ar kuru mums paredzēta būtiska sadarbība, bet par Pasaules neredzīgo savienības prezidenti mums pazīstamā neredzīgo sieviešu foruma aktīviste Kiki Nordstrēma, kuru ceram šogad sagaidīt Latvijā.
Paralēli asamblejas darbam delegātiem bija iespējas apmeklēt vairākas izstādes, kurās tika eksponēti pasaulē jaunākie neredzīgajiem nepieciešamie palīglīdzekļi un dažādas tehnoloģijas, atspoguļoti jautājumi par suņu-pavadoņu izmantošanu utt., kā arī organizētas tikšanās ar neredzīgo cilvēku ģimenēm viņu mājās un dzīvokļos. Tas viss deva daudz jaunu iespaidu un priekšstatu par neredzīgo cilvēku problēmām pasaulē, kā arī visai bagātu materiālu nopietnām pārdomām mums pašiem par to, ko esam darījuši un ko vēl varētu darīt. Daudzie kontakti ar dažādiem pasaules neredzīgo organizāciju pārstāvjiem ir paplašinājuši mūsu turpmākās sadarbības iespējas, kuras centīsimies izmantot lietderīgi.
Noslēgumā jāpateicas Dānijas Neredzīgo asociācijai, ar kuras pilnīgu finansiālo atbalstu Latvijas Neredzīgo biedrības delegācija varēja realizēt Pasaules neredzīgo savienības ielūgumus piedalīties 5. Ģenerālajā asamblejā.
Jānis Polis
Attēlā: Latvijas neredzīgo biedrības delegācija Ģenerālajā asamblejā. Aiz tās redzama Lietuvas delegācija. Igaunijas delegācija nebija ieradusies.
Attēlā: Latvijas Neredzīgo biedrības delegāti Austrālijas Neredzīgo federācijas organizētajā pasākumā kuģniecības muzejā
Attēlā: Viens no izstādes stendiem, kurā redzami suņi pavadoņi
Foto no autora arhīva
Otrais Pasaules neredzīgo sieviešu forums
Pagājušajā gadā no 16. līdz 18. novembrim Austrālijas pilsētā Melburnā notika 2. Pasaules neredzīgo sieviešu forums. 44% šī foruma dalībnieču piedalījās arī kā delegātes Pasaules neredzīgo savienības 5. Ģenerālā asamblejā, kas notika turpat no 19. līdz 24. novembrim. Šo dalībnieču vidū pēc Eiropas Neredzīgo savienības sieviešu komitejas ieteikuma piedalījās arī šī raksta autore.
1. Pasaules neredzīgo sieviešu forums notika Toronto. Tad Ģenerālā asamblejā piedalījās 30% Sieviešu foruma delegātu. Toreiz Latvija šajos pasākumos nepiedalījās.
Pēc Sieviešu foruma svinīgās atklāšanas tika apspriesti septiņi Neredzīgo sieviešu komitejas ziņojumi Āzijas, Āfrikas, Eiropas, Latīņamerikas, Tuvo Austrumu, Ziemeļamerikas, Karību jūras reģiona laika periodā no 1996. līdz 2000. gadam.
Ziņojumos tika ietverti šādi punkti: 1) komitejas vēsture; 2) galvenie darbības virzieni; 3) statuss; 4) nacionālā sieviešu komitejas darbība; 5) organizētie nacionālie forumi; 6) aktivitātes; 7) tīkla sistēma un sadarbība; 8) darba vērtējums.
Sieviešu foruma darba kārtībā notika 12 sesijas, kurās savā darba pieredzē dalījās daudzu valstu aktīvākās sievietes. Darbs ritēja komisijās, kurās tika uzklausītas visu valstu pārstāves. Savu ziņojumu sniedza arī Latvijas delegācija.
Neredzīgo sieviešu kustība aptver 100 valstis, bet forumā piedalījās 96 valstis. Tika apskatītas 26 dažādas tēmas. Galvenās no tām:
Ko nozīmē būt neredzīgam?
Kā atrisināt pieaugušo, bērnu un veca gadagājuma cilvēku problēmas?
Kā paplašināt redzes invalīdu informācijas saņemšanu?
Kā panākt sevis pilnveidošanu?
Kā rast iespēju nodarboties ar uzņēmējdarbību?
Cik lielā mērā mēs jūtam vajadzību pēc likuma par sieviešu diskrimināciju darba nespējas gadījumā?
Forums atzina, ka neredzīgo sieviešu kustība var sekmīgi attīstīties, ja visas pasaules neredzīgās sievietes, kā arī redzīgās sievietes darbosies kopā, jo apvienojoties katras organizācijas spēks aug.
Sievietēm pašām jācīnās par savu vietu sabiedrībā, par līdzīgām tiesībām ar vīriešiem politikā, ekonomikā, sadzīvē, lai sievietes nepaliktu pasīvas vērotājas, bet sekmīgi strādātu.
Jāattīsta jaunas tehnoloģijas, organizējot tīklu sistēmu, lai varētu sazināties ar interneta palīdzību, kam ir liela nozīme sekmīgai darbībai.
Savstarpēji jādalās darba pieredzē, tiekoties dažādos forumos, tā veidojot sadraudzību starp valstīm. Ļoti svarīgi personiskie kontakti.
Liela nozīme neredzīgajiem ir ģimenei, kā arī liela atbildība ģimenei, kurā aug neredzīgs bērns.
Jāpaaugstina izglītības līmenis neredzīgo vidū, veidojot institūtus. Tā bērni iegūtu lielāku neatkarību dzīvē no citiem cilvēkiem lielāku komunikabilitāti.
Katram redzes invalīdam rast iespēju saņemt un nosūtīt informāciju ar interneta palīdzību.
Attīstoties medicīnas sasniegumiem, paplašinās iespējas atgūt redzi, jo operācijas veic simtiem speciālistu.
Liela nozīme neredzīgo rakstam, tā literatūras lasīšanai. Jaunajā gadsimtā neredzīgajiem jāieiet jaunā kvalitātē.
Pasaulē ir ap 150 miljoniem neredzīgu cilvēku, t. sk. 75 miljoni sieviešu, no tiem 30% no mazattīstītām valstīm.
Nacionālām valdībām jārisina problēmas, kas saistītas ar redzes invalīdu izglītību, Braila raksta apmācību, jaunās tehnoloģijas ieviešanu, svešvalodu apguvi. Jāgādā, lai redzes invalīdi savstarpēji sazinātos.
Forumā tika izvirzītas kandidatūras Reģionālajā sieviešu komitejā Āzijas un Tuvo Austrumu reģionā, kā arī izvirzīta kandidatūra Pasaules neredzīgo savienības prezidenta amatam Kiki Nordstrēma (Zviedrija). Tāpat tika pieņemta rezolūcija 5. Ģenerālai asamblejai.
Esmu pateicīga Dānijas, Zviedrijas Neredzīgo savienībām un Ventspils pilsētas Domei par atbalstu un sapratni, lai mums būtu šī iespēja piedalīties šajos svarīgajos pasaules mēroga pasākumos, jo forums deva iespēju dalīties darba pieredzē un nodibināt personiskus kontaktus.
CV Sieviešu komisijas priekšsēdētāja Aija Vesele
P.S. Brīnišķīgas bija tikšanās ar Austrālijas latviešiem. Apmeklējām latviešu veikalu un ciemojāmies mājās pie veikala direktores. Latvieši mums deva iespēju apskatīt Melburnu «putna lidojumā», Melburnu no dažādām jūras un līča pusēm. Nogaršojām eksotiskus ēdienus, tādēļ liels paldies par to mūsu tautiešiem.
Labāk izgulēties, nekā...
Pastāvīga neizgulēšanās (mazāk par četrām stundām miega diennaktī) cilvēka organismā izraisa parādības, kas tuvas novecošanās procesam. Pie šādas atziņas nonākuši Čikāgas universitātes zinātnieki, novērojot miega ietekmi uz jaunu cilvēku fizioloģiskajām funkcijām, kas bija brīvprātīgi pieteikušies eksperimentam.
Mūsdienās vairums attīstīto rietumvalstu cilvēku diennaktī guļ vidēji 7,5 stundas, bet 20. gs. sākumā šis rādītājs tajās pašās valstīs bija 9 stundas. Nakts miega ilguma samazināšanās izskaidrojama ar strādāšanu maiņās un pieaugušajām atpūtas un izklaides iespējām vakara stundās.
Par miegu un sapņiem cilvēki vienmēr ir izrādījuši lielu interesi, bet agrākos laikos pētījumi aprobežojās galvenokārt ar miega trūkuma ietekmi uz smadzeņu funkcijām. Amerikāņu zinātnieki nolēma noskaidrot miega nepietiekamības ietekmi uz organisma fizioloģiskajām funkcijām kopumā. Britu medicīnas žurnālā «Lancete» ievietotajā publikācijā Čikāgas universitātes pētnieki ziņo, ka jau dažas dienas pēc tam, kad brīvprātīgajiem eksperimenta dalībniekiem miega ilgumu samazināja no 8 stundām līdz 4 stundām, viņu organismā notika krasas fizioloģiskas izmaiņas asinīs palielinājās cukura daudzums un tika izjaukts hormonu līdzsvars. Šīs parādības raksturīgas organisma novītuma sākumam un agrīnajām diabēta stadijām. Drīz vien tika konstatēti arī citi padzīvojušu cilvēku veselības traucējumi paaugstināts asinsspiediens, svara palielināšanās un slikta atmiņa. Savukārt tiem eksperimenta dalībniekiem, kam nakts miegs ilga 8 stundas, fizioloģiskās sistēmas sāka strādāt ievērojami labāk nekā jebkad agrāk, kad tika gulēts mazāk.
Čikāgas zinātnieku pētījums neapstrīdami liecina, ka organisma normālai funkcionēšanai nepieciešams vismaz astoņu stundu ilgs nakts miegs.
Svarīga informācija jauniešiem
2000. gada pavasarī Eiropas Savienības Ministru padomes Veselības jautājumu komisija nolēma pastiprināt cīņu pret smēķēšanu, papildus jau esošajiem brīdinājumiem uz cigarešu paciņām par iespēju saslimt ar plaušu vēzi, sirds slimībām un radīt veselības traucējumus jaundzimušajiem pievienojot jaunas atziņas par smēķēšanas veicinošo lomu impotences attīstībā un sejas ādas priekšlaicīgā novecošanā. Arī speciāla Britu parlamenta komisija veselības jautājumos ieteica valdībai šos brīdinājumus iespiest uz visām Lielbritānijā nopērkamajām cigarešu paciņām, jo pārsteidzoši daudz jauniešu ir pilnīgi neinformēti par šo problēmu.
An apple a day keeps a doctor away
latviski:
Viens ābols ik dien būs ārsts lieks arvie
n!Šīs senās Britu parunas patiesumu no jauna apstiprinājuši Karnela universitātes amerikāņu zinātnieki. Pētījums profesora Roja Hiliusa vadībā veikts, lai noskaidrotu svaigu augļu un dārzeņu ietekmi uz šūnu deģenerācijas procesu un vēža rašanos un attīstī
bu.Kā ziņo žurnāls «Nature», amerikāņu zinātnieki konstatējuši, ka no visiem augļiem un dārzeņiem ābolos esošie antioksidanti visaktīvāk pretdarbojas šūnās norisošajiem destruktīvajiem procesiem. Tas tāpēc, paskaidro Rojs Hiliuss, ka ābolu mizā un mīkstumā šo antioksidantu ir ne tikai visvairāk vairāki simti , bet arī, būdami savā starpā atšķirīgi, tie darbojas saskaņoti, veicot kopīgajā darbā katrs savu funkciju. Svaigus augļus un dārzeņus iespējami vairāk jālieto uzturā (it īpaši pusmūža un vecākiem
cilvēkiem) arī vitamīnu dēļ, jo tādējādi tos praktiski nav iespējams pārdozēt. Pārdozētas sintētisko vitamīnu devas var radīt nevēlamus blakusefektus un toksikozes.Savukārt Londonas svētā Georgija slimnīcā izdarītais pētījums ārstes Barbaras Būtlandas vadībā pierādījis, ka, apēdot katru dienu vismaz vienu ābolu, jauniem cilvēkiem uzlabojas plaušu darbība, un salīdzinājumā ar tiem, kuri ābolus neēda nemaz, viņu plaušu tilpums palielinājās vidēji par 138 mililitriem. Tiesa gan, šis efekts arvien vairāk iet
mazumā, pieaugot cilvēka vecumam. Žurnāls «Thorax» informē, ka šajā pētījumā atklāts kāds specifisks ābolu antioksidants pjuercetīns , kas ievērojami mazina piesārņota gaisa, arī tabakas dūmu, kaitīgo ietekmi uz plaušām.Ivars Ozoliņš
Savā pieredzē, kā informēt sabiedrību par redzes invalīdu problēmām, dalās Vācijas
Neredzīgo un vājredzīgo apvienība. Ne tikai Baltā spieķa dienā ir vajadzīga informācija.Sākums skolās
Tā kā šodienas bērni ir rītdienas sabiedrība, ir jālikvidē aizspriedumi un bailes ar tiem kontaktēties. Tas, ka šāds sadarbības projekts var izvērsties vairāku gadu garumā un ir saistīts ar lielu darba ieguldījumu, mums bija skaidrs jau 1999. gada vasaras sākumā, kad mēs kopīgi pārspriedām idejas.
Sākumā mēs gribējām doties uz visām Ratingenas skolām, pēc tam mēs aprobežojāmies tikai ar 17 pamatskolām. Pēc sarunas ar koordinatoru, kas nodarbojās ar invalīdu darbu, viņš kopā ar skolu pārvaldi bez birokrātijas nolīdzināja ceļu mūsu plāniem. Vēstulē, kuru skolu pārvalde
izdalīja pamatskolās, mēs piedāvājām apmeklēt klases 90 minūšu garā mācību stundā, atvest līdzi punktu raksta alfabētu un vingrinājumus, parādīt neredzīgo palīglīdzekļus, demonstrēt, kā lieto balto spieķi un atbildēt uz bērnu un skolotāju jautājumiem. Atsaucība bija brīnišķīga: pēc neilga laika pieteicās astoņas skolas un izrādīja lielu interesi. Ņemot vērā skolu vēlmes, izrādījās, ka mums ir jāapmeklē un jāinformē 43 klases ar vairāk nekā 1 100 bērniem. Tā kā skolām bija arī savi pasākumi un ieplānoti laiki un tās ne vienmēr varēja akceptēt mūsu piedāvātos apmeklējumu laikus, mēs nonācām ievērojamā laika trūkumā, jo akciju bija ieplānots pabeigt līdz 2000. gada 30. martam.Mēs pasūtījām punktu raksta alfabētus, ar datoru sagatavojām materiālus, lai vajadzīgos vārdus un teikumus varētu izdrukāt lielā skaitā. Ar griežamo mašīnu lapas tika sagrieztas mazākās lapiņās. Mēs izvēlējāmies piemērotus neredzīgo palīglīdzekļus.
Vispirms izmēģinājuma skrējiens
1999. gada novembrī, īsi pirms Ziemassvētkiem, notika divi «izmēģinājuma skrējieni» divās skolās ar četrām klasēm, jo mēs gribējām iegūt pieredzi, lai zinātu, ko var izdarīt 90 minūtēs un kā vislabāk uzrunāt bērnus. 2000. gada 17. janvārī bija paredzēts oficiālais starta šāviens. Mēs arvien priekšplānā izvirzījā
m skolu apmeklējumus, un sekas bija tādas, ka pieteicās arvien vairāk skolu, kuras līdz vasarai tika «apkalpotas». No 2001. gada sāksies otrā fāze, kuras laikā mēs uzrunāsim skolas, kurām vēl netika pievērsta uzmanība.Kā tiek organizēta 90 minūšu stunda? Vispirms mēs informējam skolotāju un bērnus par neredzīgo biedrības jēgu, ar piemēriem izskaidrojam savu darbību, stāstām par redzes zaudēšanu agrīnā un vēlā vecumā un par to, cik grūti bieži vien ir tiem, kas zaudējuši redzi vēlā vecumā. Uzmanības centrā,
protams, ir Braila raksts. Skolotājiem un bērniem izdala alfabētus un tos sīki izskaidro. Lai sešu punktu sistēmu labāk padarītu saprotamu, skolotājs to uzzīmē uz tāfeles ar atbilstošu numerāciju palielinātā izmērā. Kad bērni uzbūvi ir sapratuši, viņi saņem vingrinājumu teikumu, kurš ar alfabēta palīdzību ir jāiztulko. Bērni un skolotāji darbojas ar sajūsmu. Teikumiem vajadzētu būt tikai vienas punktu raksta rindiņas garumā un būt satura ziņā kaut kādi saistītiem ar bērniem, piemēram: «Karina labprāt iet uz skolu» vai «Drīz sākas brīvdienas». Pirmās klases bērni tulko tikai vārdus. Punktu rakstam parasti vajag 45 minūtes. Pēc tam runa ir par palīglīdzekļiem neredzīgajiem. Tiek demonstrēti runājošie pulksteņi, un bērni tos dod viens otram tālāk pa solu rindām. Tas, ka ar podziņas nospiešanu var pajautāt, cik ir pulkstenis, bērnus sajūsmina.Tiek arī paskaidrots, ka tie, kas neredzīgi kļuvuši vēlā vecumā, labprātāk izmanto runājošos palīglīdzekļus. Ir arī baltā spieķa lietošanas demonstrēšana. Bērni vienmēr apbrīno, kā ar spieķi tiek atpazīti šķēršļi, kuri ir klasē, tātad galdi, krēsli vai skolotājs un bērni, kuri labprāt nostājas ceļā.
Ilgstošie kontakti
Bērni un skolotāji uzdod daudzus interesantus jautājumus, kuri praktiski aptver visas dzīves jomas.
«Kā jūs iztiekat ar naudu?», «Kā jūs iepērkaties?», «Kā jūs pazīstat krāsas?», «Vai jūs gribētu kādreiz daudz ko redzēt?»
Visur mūs uzņēma ļoti draudzīgi un sirsnīgi. Protams, vispirms ir bailes kontaktēties, bet klasēs tās ātri pāriet. Skolotāji apmeklē mūs mājās un vaicā, vai ir iespējams dabūt mācību materiālus. Uz ielām mūs uzrunā bērni. Skolas, kurās mēs esam bijuši, kļūst par mūsu partneriem uz turpmākajiem gadiem. Skolu vadītāju konferencēs pozitīvi runā par mūsu darbu. Skolotāji informē cits citu sarunās un mums zvana vai raksta. Pat bērni raksta mums un lūdz, lai mēs apmeklējam viņu klases. Mēs saņemam ielūgumus un telefona zvanus arī no citām pilsētām, mums jautā, kur var dabūt alfabētus, mēs tad labprāt dodam viņiem neredzīgo biedrību adreses.
Tā kā bērni Braila raksta lapas ņem līdzi uz mājām, mēs varam uzrunāt un ieinteresēt arī vecākus.
Skolu vadītājiem un klašu audzinātājiem liels palīgs, ko pēc tam klasēs «palasīt», ir nodarbību palīglīdzekļi pamatskolām, kurus var uzdāvināt un kurus var pavisam lēti nopirkt Berlīnē Vācijas Redzes invalīdu pārvaldē.
Pēc žurnāla «Die Gegenwart» materiāliem
Šis joks tik tiešām ir gandrīz tikpat vecs kā punktu raksts. Nav tikai precīzi zināms, kad patiešām tika pārdota pirmā magoņmaizīte. Kāpēc neredzīgie tik ļoti labprāt ēd šo konditorejas izstrādājumu?
Vai tiešām uz magoņmaizītēm rakstīti stāsti?
Kad esam uzjautrinājušies par šo niansi, vajadzētu vēl nedaudz vairāk par to padomāt. Tiek teikts, ka visi «neredzīgie jau nevarot lasīt «aizraujošus stāstus»». Tas jau būtu skaisti, ja tos varētu lasīt. Bet, pirmkārt, uz maizītēm nav nekādu stāstu, un, otrkārt, tikai 20% no neredzīgajiem prot lasīt taustāmo rakstu.
Diemžēl cilvēkiem, kuri redzi ir zaudējuši vēlā vecumā, vairs nav vēlēšanās mācīties Braila rakstu. Kāpēc tas tā ir? Vai vecuma dēļ?
Atkal mācīties lasīt un rakstīt tas nenotiek tāpat no sevis. Ir vajadzīga motivācija un ievirzīšana; kopīga mācīšanās palīdzētu pārvarēt pirmo milzīgo psiholoģisko šķērsli «to es tā vai tā nekad neizdarīšu». Lasīt ar rokām nozīmē arī atzīt to, ka ar acīm vairs nevar lasīt. To cilvēki negrib atzīt tik ilgi, cik vien tas ir iespējams.
Tad vēl ir piederīgie, kuri uzticīgi rūpējas par jums: «Omītei taču tas vairs nav vajadzīgs» un profesionālie kopēji veco ļaužu pansionātā: «Avīzi S. kungs jau sen vairs nevar lasīt, bet, ja viņš mums lūdz, mēs viņam ieslēdzam radioaparātu». Uz elementāro rehabilitāciju, pie kuras pieder arī punktu raksta mācīšanās, tiem, kuri redzi ir zaudējuši vēlā vecumā, vairs nav
tiesību. Ja sociālā palīdzība neiejaucas, par to ir jāmaksā viņiem pašiem. Mēs negribētu visu attēlot tik melnās krāsas, jo bieži vien punktu rakstu māca ne tikai skolās un profesionālajos izglītības centros, bet arī neredzīgo un vājredzīgo biedrībās. Labāk meklēsim pozitīvus piemērus. Tos mēs vienmēr atradīsim tur, kur ir darbīgi cilvēki, kur «vecie zaķi» palīdz citiem.Mēs veicām aptauju visās Vācijas Neredzīgo un vājredzīgo apvienības biedrībās, kur un kā viņu atbildībā esošajos apgabalos var iemācīties punktu rakstu. Secinājums: visur ir tādas iespējas. No 1600 žurnāla «Die Gegenwart» punktu zīmju lasītājiem kāds noteikti piekritīs palīdzēt «iesācējiem» veikt pirmos soļus punktu valodas apgūšanā.
Vācijas Neredzīgo un vājredzīgo apvienība par 2000. gada Baltā spieķa dienas vadmotīvu izvēlējās teicienu «seši pareizie», jo neredzīgo raksts, kas sastāv no sešiem punktiem, ir svarīgākais saziņas līdzeklis, kas veicina neredzīgo cilvēku informētību un izglītību, pastāvīgu izglītību, patstāvību un integrāciju.
Punktu raksta lietošana ir noderīga, ja var piedalīties ātrlasīšanas konkursā; ļoti daudz iegūst, ja ir izdevies iemācīties pierakstīt adresi, telefona numuru, to atkal atšifrēt vai arī, ja savā mājsaimniecībā var uzrakstīt nosaukumus, piemēram, uz skaņu
platēm vai CD, konserviem vai garšvielām. Ar šo uzdevumu mēs katrs savā veidā ejam pa pēdām Luija Braila ģeniālajam punktu rakstam, ar kuru viņš 1825. gadā iepazīstināja sabiedrību.Nāciet arī Jūs līdzi ceļojumā, kas daudz ko atklās par neredzīgo rakstu.
Pēc žurnāla «Die Gegenwart» materiāliem
P.S. Redakcijas piebilde. To, ka līdzīgas problēmas Braila raksta apguvē ir arī Latvijā, varam secināt no žurnāla abonentu skaita Braila rakstā, kas gadu gados paliek nemainīgs. Kāpēc tik daudzi redzes invalīdi nevēlas apgūt un lasīt Braila rakstu, labprāt uzklausītu Jūsu domas. Vai tiešām nākotnē kasešu ieraksti izkonkurēs Braila rakstu?
Jaunumi
Latvijas Neredzīgo bibliotēkā ieskaņoto grāmatu saraksts
2000. gada 3. ceturksnī
Blūmentāls A. NACIONĀLAIS DĒKAINIS KROKODILU MEDNIEKS. Lasa U. Deisons. 5 kas. Grāmatā ievietotas Rimanta Ziedoņa sarunas ar Blūmentālu, viesojoties pie viņa mājās alā Krokodilu ligzda Austrālijā un paša Blūmentāla stāstījums par saviem piedzīvojumiem un dēkām, medījot krokodilus, satiekoties ar iedzimtajiem, vērojot viņu paražas un rituālus.
Brīdaka L. AIZVĒJŠ PIE JŪRAS. Lasa L. Liepiņa. 6 kas. Romāna galvenās varones Vaivas un viņas ģimenes miera osta māja, kurā pietiek visa gan mīlestības, gan darba un panākumu mazajā biznesā. Taču nekas nav tik drošs, lai nemainītos Lauku tūrisms, kas iesakņojas mūsu sadzīvē, ir izdevīgs fons, lai romānā varētu parādīties jaunas un interesantas personas un uzvandīt klusos ūdeņus
Evans N. VILKU LOKĀ. Lasa U. Deisons. 12 kas. Amerikāņu rakstnieka romāns ir par cilvēka un dabas vienotību. Bioloģes Helēnas Rosas dzīvē iestājies neveiksmju periods 29 gadu vecumā viņa ir bezdarbniece, pēc 2 gadu kopdzīves viņu pametis draugs, un tēvs gatavojas precēties ar sievieti, kura ir jaunāka nekā Helēna. Pavisam negaidīts ir piedāvājums doties uz Montānu, lai iesaistītos vilku populācijas atjaunošanas programmā, un Helēnas dzīve pilnībā pārvēršas.
Grūms V. FORESTS GAMPS. Lasa A. Bogdanovičs. 7 kas. Forests Gamps atgādina Šveiku, tikai viņa piedzīvojumi notiek ne vien karā Vjetnamas karā , bet arī sportā, universitātē, biznesā, politikā un mīlestībā. Taču zem šķietamā parupjā komisma un idiota pasaules skatījuma patiesībā slēpjas normāls cilvēks.
Hārdijs T. TĀLU NO TROKŠŅAINĀ PŪĻA. Lasa Dz. Liepiņa. 13 kas. Angļu rakstnieka romāna galvenā varone ir lepna, untumaina un skaista sieviete. Viņa ierodas mantotajā, panīkušajā lielfermā, kur sākas varones neprātīgā aizraušanās un veidojas ilgstoša pieķeršanās diviem dažādiem vīriešiem.
Kalniete S. ES LAUZU, TU LAUZI, MĒS LAUZĀM, VIŅI LŪZA. Lasa L. Liepiņa. 15 kas. Sandras Kalnietes atmiņas stāsta par latviešu tautas trešo Atmodu, par Latvijas Tautas frontes rašanos un darbību līdz 1990. gada 4. maijam, kad pieņēma Deklarāciju par Latvijas Republikas atjaunošanu.
Kirkegors O. L. GUMIJAS TARZĀNS U. C. STĀSTI.
Koelju P. ALĶĪMIĶIS; CEĻA VĀRDI GAISMAS BRUŅINIEKAM. Lasa U. Deisons. 4 kas. Brazīlijas mūsdienu rakstnieka ievērojamākais darbs Alķīmiķis publicēts vairāk nekā 80 valstīs, tiek salīdzināts ar Sent-Ekziperī Mazo princi. Bet gaismas bruņinieks zina, ka visās valodās vissvarīgākie vārdi ir mazie vārdi. Jā. Mīlu. Dievs. Šie vārdi, kas ik vienam padodas viegli, spēj aizpildīt neaptveramus plašumus.
Krakauers Dž. PIRMATNĪBĀ. Stāsts par ideālistu, kurš uzdrīkstas iemiesot dzīvē savas ilgas. Lasa U. Deisons. 7 kas. Grāmata par 1992. gadā Aļaskas pirmatnībā mirušā Kristofera Makendlesa nāves mīklainajiem apstākļiem.
Kreina T. VASARA SJĒNĀ. Lasa L. Liepiņa. 7 kas. Angļu rakstnieces romāns ir par trim mīlestībām izgaisušu, uzplaukstošu un iesnaudušos. Darbība risinās pēc I pas. kara. Polīna pirmo reizi mūžā dodas uz Itālijas pilsētu Sjēnu, kad saņem satraucošas ziņas no vecākās māsas, kas pirms 10 gadiem aizbēgusi no mājā
mOstina Dž. LEPNUMS UN AIZSPRIEDUMI. Lasa Dz. Liepiņa. 11 kas. Darbā savdabīgā veidā atspoguļota Anglijas smalko aprindu dzīve 18. gs. nogalē, atklājot cīņu starp jūtām un laikmeta noteiktajām normām, kas jāizcīna ikvienai jaunai meitenei, kura vēlas iziet pie vīra.
(Turpinājums nākamajā numurā)
Sastādīja INĀRA MARTINSONE
Attēlā: Vienā no februāra dienām fotogrāfs A. Lācis viesojās LNB Rehabilitācijas centra virtuvē, kur nodarbības vadīja rehabilitatore Sarmīte Beinaroviča.
Attēlā: Visas apmācāmās personas jeb kā centrā viņus sauc kursanti iziet sociālās rehabilitācijas kursu, kurā ietilpst ēdienu gatavošana. Fotografēšanās brīdī piena klimpu zupu Sarmītes vadībā vārīja Valters, Arvīds, Reinis un Gatis.
A. Lāča foto